Rūgtā patiesība par trīsdesmitgadniekiem

Raksta oriģināla autore ir populārā blogere morena_morana. Materiāls mani uzrunāja tik emocionāli, ka nolēmu to piedāvāt lasītājiem arī latviešu valodā, saglabājot visas oriģināla nianses. Protams, par katru tēzi var strīdēties un diskutēt, bet strīdos taču dzimstot patiesība?

Jūsu Samurajs

 

Ja esat dzimis 80-tajos un skaitāties nobriedis cilvēks, tad šis teksts ir par jums. Jūs katru dienu dodaties uz darbu, bet līdz šim neesat nopelnījis Lielo Naudu? Rutīna nesagādā prieku, un domājat, ka esat dzimis labākai dzīvei? Tad klausieties patiesību, un neko citu, kā tikai patiesību...

Augsto standartu slazds jeb Kālab mēs nekad nebūsim laimīgi

Mūsu omīšu paaudze reti sapņoja par prinčiem, ārzemju kūrortiem vai pat martini glāzi. Tas viss likās nepieejama greznība. Omītes priecājās par tīrām  debesīm bez kara, iespēju nopelnīt maizes kumosam, stabilu darbu.  Priecājās praktiski par jebkādu vīru - ka tikai nedzertu un nesistu. No tā arī radās jau pasenā kulta dziesmiņa "Gribu [tādu] kā Putins". Bet lielāko daļu laika, kas atlika pēc smagā darba un bērnu dzemdēšanas, omītes izmantoja, lai radītu komfortu - Minajeva vārdiem "no sūda un zirnekļtīkla".

Mūsu paaudze neatceras trūkuma gadus. Mūsdienu 30-gadnieki pat kārtīgi nepazīst 90. gadu grūtības - viņi tolaik bija bērni. Tāpēc daudzi mūsdienu mazdēliņu standarti omītēm šķiet kā "izlepšana". Mazdēliņi negrib strādāt rūpnīcā vai jaunceltnē. Viņi vispār negrib strādāt - lai to viņu vietā dara viesstrādnieki.

Vīrieši sapņo kļūt par oligarhiem, pie tam sēžot ar taisnu pakaļu. Strādāt ar rokām negrib, pret darbu izturas nievājoši. Viņi labāk pusi dienas spēlēs datorspēles menedžera amatā, nekā kaut ko darīs ar rokām. Ar sievietēm ir vēl sliktāk. Viņas pagalam apslinkušas. Ideāla veiksminiece skaitās uz oligarha pleciem parazitējoša dīkdiene, uzturamā. Pie tam uz "dīkdienes amatu" laužas visas pēc kārtas, ignorējot visus pieprasījuma un piedāvājuma likumus. Tirgus ir pārsātināts ar plēsīgiem, dīkdienīgiem sievišķiem. Protams, uzstādot sev kā zemāko latiņu Bredu Pitu, viņas nekad nebūs laimīgas. Visapkārt būs tikai "vieni āži".

Salīdziniet treknos 2000. un pat mūsdienu turbulences ar visiem iepriekšējā gadsimta gadiem. Objektīvi dzīvot kļuvis labāk un vieglāk. Subjektīvi - no visurienes plūst nepiepildīto cerību rekviēmi. Tur sten neatzītie ģēniji. Neatzītie un pašpasludinātie. Neviens negrib būt prastāks.

Pārsātinātība

Par vēl vienu mūsu nelaimju cēloni es pasludinu pārsātinātību. Atcerieties, cik labi pārgājienā garšo gaļas konservi ar ugunskurā ceptiem kartupeļiem? Bet tagad salīdziniet šo sajūtu ar restorānu, kur mojito jau piegriezies, bet Martini Royale bārā neatradās. Bāri jau vairs nezin ar ko mūs pārsteigt. Tāpat astoņkāji nopērkami katrā lielveikalā, turpat arī eksotiski augļi un alkohola jūra...

Mēs esam pārsātinājušies, kungi. Mēs pārāk daudz un garšīgi rijam, mums pārāk viegli viss dodas. Mēs nenovērtējam pagājušā gada kolekcijas apģērbus, aizmirstot, ka mūsu omītes vēl lāpīja zeķes. Mēs nīdam, ka mums ir slikti komfortablos auto ar "kondiķi". Mēs vispār visu laiku nīdam un rijam. Mums vienmēr par maz, un nekas nespēj pārsteigt.

Lai kļūtu laimīgs, jāprot sevi ierobežot. Ne velti jebkurā reliģijā eksistē gavēnis. Jo cilvēks izsalkušāks, jo gardāks ēdiens. Jo vairāk cilvēks "aizēdies", jo ēdiens negaršīgāks, un dvēsele nelaimīgāka.

Egoisms

Nezin kālab mūs audzināja tā, it kā visi mums būtu parādā. Mums nenācās iet kājām uz skolu 5 kilometrus, lai grauztos zinību klintī. Skolotāji zināšanas pienes knābītī. Mēs nelīdzējām  vecākiem strādāt uz lauka - mums vienmēr nodrošināja siltas brokastis. Daudzi no mums negrib bērnus. Kālab būtu par kādu jārūpējas?  Infantilie vīrieši gaida gādīgu "mammīti". Sievietes gaida garīgi atpalikušu oligarhu, lai uzlēktu viņam kaklā, un nebūtu jāstrādā. Neviens neko nevēlas darīt, dāvināt, atdot!

Kas mēs esam, kungi? Kas, ja paskatīties taisnībai acīs? Un ko mēs esam vērti patiesībā?

Tulkojums © Samurajs 2015

Oriģinālavots



 .